2007. gada 18. marts

aparjods

vakariņojam aparjodā. daudzas reizes te garām bija braukts, taču iegriezies biju tikai vienu reizi turklāt dikti, dikti sen.
īsi raksturojot - ļoti jauks restorāns.
1) acīs iekrita jaukais noformējums un omulīgā atmosfēra. vismaz tā ļoti labi saskanēja ar manu noskaņojumu. lai arī senatnīgi (dažādu laikmetu noskaņās) iekārtotu restorānu un ēstuvju mūsdienās vairs netrūkst (ķirsona lido, bērziņa 4 spārnu iebrauktuve u.t.t.), taču atrodoties dažās no tām tiešām gribas noticēt to autentiskumam. iespējams, tāpēc, ka atrodoties restaurētu lietu ielenkumā, vieglāk noticēt pasakai, tradīcijai un mītam un aizmukt no kapitālisma rosinātās un ķīnas suerpārprodukcijas nodrošinātās patērētāju kultūras.
2) lai arī bērnu laukumiņš/stūrītis nav aparjoda stiprā puse, taču man likās, ka mūsu dārtai šī vieta bija gana draudzīga.
3) gluži piena sivēnu neņēmām, bet pikantā vistas gaļa uz iesma bija ļoti garšīga. saldējums ar šokolādes mērci un grauzdētiem riekstiem bija viens no debešķīgākajiem pēdējā laikā baudītajiem desertiem.

2007. gada 18. janvāris

wē-ē-trā-ā-ā!


mani kaimiņi arī izmantojuši vētras aizsegu, lai atbrīvotos no 4 liepām un vienas papeles mūsu pagalmā. Dievs atpestī, kurp mūs novedīs tiesiskais nihilisms.